Sākšu ar godīgu atzīšanos: esmu cilvēks, kurš mēdz bēgt no realitātes. Nevis fiziski, protams, bet gan domās, ieradumos, ekrānos. Un tieši tāpēc, kad pagājušā gada rudenī manā dzīvē viss sāka brukt, es nonācu pie online kazino. Konkrēti — vavada bonus code. Tas bija tas, ko es ierakstīju meklētājā vienu vēlu vakaru, kad miegs nenāca un galva bija pilna ar domām, no kurām gribējās vienkārši aizbēgt.
Toreiz man bija grūts periods. Darbs, kas kādreiz patika, bija kļuvis par smagu nastu. Attiecības bija izgāzušās — ne skaļi, ne dramatiski, vienkārši lēnām izplūda kā smiltis starp pirkstiem. Un vakari kļuva bezgala gari. Ziniet to sajūtu, kad istaba šķiet par lielu, klusums par skaļu, un tu vienkārši gribi, lai kaut kas notiktu? Jebkas. Tā es nonācu pie domas — kāpēc gan neizmēģināt kaut ko jaunu?
Sākums, protams, bija kā sākums. Es neko daudz nesapratu. Reģistrējos, ievadīju
vavada bonus code, un pirmās dienas bija… nu, maigi sakot, neveiksmīgas. Nauda izkusa ātrāk, nekā biju gaidījis. Sēdēju pie datora, skatījos uz ekrānu, un man bija tāda dīvaina sajūta — vai tiešām es to daru? Vai tiešām es, pieaugušš cilvēks, sēžu naktī un griežu kaut kādus rullīšus, cerot uz kaut ko, ko pats īsti nevaru nosaukt?
Bet tad notika kaut kas interesants. Es sāku pamanīt, ka pati spēle mani nomierina. Nevis laimests, bet process. Tas ritms, tā uzmanība, kas pilnībā piesaista prātu. Pēkšņi es vairs nedomāju par darbu, par attiecībām, par to, cik vientuļš es jūtos. Es domāju tikai par nākamo gājienu. Un tas bija atvieglojums. Varbūt neveselīgs, varbūt īslaicīgs, bet tajā brīdī — ļoti reāls.
Pēc nedēļas es atkal ievadīju vavada bonus code. Šoreiz jau ar kaut kādu dīvainu cerību. Un, goda vārds, tā nedēļa bija kā amerikāņu kalniņi. Bija vakari, kad es zaudēju gandrīz visu, ko biju ielicis, un sēdēju, nokodis lūpu, domājot — nu, tas bija stulbi. Un tad bija vakari, kad laimests nāca tā, it kā kāds būtu nolēmis mani pārsteigt. Ne milzīgs, bet pietiekami, lai es piezvanītu draugam un teiktu: “Klausies, tu neticēsi, ko es tikko izdarīju!”
Un tas bija tas brīdis, kad es sapratu — šī nav tikai par naudu. Tā ir par sajūtu, ka kaut kas notiek. Ka es neesmu tikai savu problēmu ieslodzītais. Ka ir kaut kas, kas var mani pārsteigt, iepriecināt, pat iesmieties. Reiz es laimēju nelielu summu tieši tajā brīdī, kad biju gatavs mest visu pie malas. Un es sāku smieties. Skaiļi. Viens pats savā istabā. Tas bija smieklīgi — cik absurdi tas viss ir, un cik labi tas tajā pašā laikā liekas.
Protams, es neesmu naivs. Es saprotu, ka tas nav risinājums. Ka bēgšana no realitātes nav dziedināšana. Bet ziniet, ko es sapratu šo divu nedēļu laikā? Ka dažreiz cilvēkam vajag vietu, kur paslēpties. Vienalga, vai tā ir grāmata, filma, sports vai online kazino. Svarīgi ir tas, ko tu ar to darīsi pēc tam. Vai tu atgriezīsies realitātē un sāksi kaut ko mainīt, vai arī paliksi tur uz visiem laikiem.
Es atgriezos. Lēnām, soli pa solim. Darbs joprojām nav ideāls, attiecības joprojām ir vēsture, bet es vairs nejūtos tā, it kā mani dzīve būtu pametusi. Un dīvainā kārtā — tie vakari pie ekrāna, ar vavada bonus code kabatā, man iemācīja kaut ko svarīgu. Ka pat tad, kad šķiet, ka viss ir pret tevi, dzīvē var būt mazi, negaidīti prieka momenti. Un ka dažreiz pietiek ar vienu vakaru, lai atcerētos, kā ir justies dzīvam.
Tā nu tas ir. Es neesmu kļuvis par azartspēļu fanātiķi. Es neesmu zaudējis visu. Es vienkārši kādu laiku bēgu no realitātes, un, paradoksāli, tieši tur es atradu spēku atgriezties. Varbūt tas izklausās dīvaini, bet tā tas notika. Un ja kāds jautās, vai bija vērts — es teikšu: jā. Jo es beidzot atkal jūtu, ka dzīve var būt arī jautra. Pat ja tikai uz brīdi.
